Glezniecība

Tēlniecība

Grafika

Pastelis

Zīmējums

Akvarelis

Fotogrāfija

Video

Objekti

Arhitektūra

Plakāti

Visi mākslinieki

Tēmas

 

Kuriozi

Izglītība

Saites

Arhīvs

 

Māksliniekiem

Pakalpojumi

Reklāma

Sludinājumi

 


English version

 

ATBALSTĪTĀJI:
 
 
VIEDOKLIS
INTERVIJA
TĒMA
VĀRDNĪCA
KONKURSS


2014. gada 24. jūlijs

INTERVIJA

 

 

Biruta Baumane: "Pirmā vietā man dzīve vienmēr bijusi."

Intervēja Inga Bunkše

 

Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" 28. maijā atklāja gleznotājas Birutas Baumanes personālizstādi. Māksliniece dzimusi 1922. gada 6. jūnijā, Latvijas Mākslas akadēmiju beigusi 1948. gadā. Neskatoties uz tolaik valdošo sociālistisko reālismu, gleznotāja vienmēr meklējusi jaunus satura un formas izteiksmes veidus. Māksliniece Biruta Baumane ir viena no izcilākajām latviešu kultūras personībam. Izstāde apskatāma līdz 14. jūlijam.

 

 

 

Vispirms gribētu jums jautāt par mūziku.

Tā jau labāk. Man par glezniecību galīgi riebjas runāt.

Vai mūzikai jūsu dzīvē ir liela nozīme?

Mūzika man apkārt ir, kopš es sevi apzinos. Pie mājam, Tērvetē bija divi tūkstošgadīgi ozoli, tie skanēja kā Bahs, ne jau burtiski, bet noskaņa bija tāda. No Tērvetes sanatorijas pie mums ciemojās daudzi interesanti cilvēki, kāds pianists uz mūsu klavierēm spēlēja Šopēnu, kura darbus es iemīlēju. Skaņas izlija pa visu dārzu. Vēlāk, ceturtdienās, pulksten desmitos es vienmēr griezu Varšavas radio, kad tur skanēja Šopēns. Man jau no bērnības gribējies dejot un manam temperamentam atbilstošas bija ungāru dejas. Brāmsa " Piektā ungāru deja" un Lista "Otrā ungāru rapsodija" mani padarīja pilnīgi traku. Baleta laikos, dzirdot baleta mūziku, vairs neturējos eņģēs, kā dejot gribējās. Mācoties baletskolā, mēs drīkstējām no otrā balkona skatīties visas izrādes, arī akadēmijas laikos skrējām uz Štengeli "Bohēmā", īpaši otrais cēliens patika, kad viņa kurpi svieda. Gandrīz visas "Gulbju ezera" un "Dona Kihota" izrādes, kurās dejoja Priede un Ozoliņš un Klēmane, redzētas. Tas bija ārkārtīgi iespaidīgi, tādi dejotāji jau mums vairs nav.

Un kā tad ar operu tagad?

Nē, nē, tagad jau vairs nav tā opera.

Kādu mūziku jūs klausāties mājas?

Klasiku. Sibeliuss man ļoti patīk. Dzirdēju, kā viņu diriģents Hoinonens diriģēja. Tas ar' ir pilnīgi savādāk kā kad Zanderlings diriģē. Mocartu, Šūmani, Haidnu es arī mīlu. Es visus viņus, lielos mūziķus, mīlu.

Jūs ieminējāties par temperamentu. No kurienes jums tāds straujums, no mātes vai tēva puses?

Es laikam iepriekšējā dzīvē esmu dzīvojusi Spānijā. Spāņu dejas, mūzika - tās es jūtu kā savas. Reiz, braucām ekskursijā uz Spāniju, tur bija Fiesta, mani kāds spānietis uzaicināja un mēs dejojām uz skatuves, un visi mums aplaudēja. Es jau toreiz spāņu dejas biju mācījusies pie Tangijevas, pie Štālas.

Ja iepriekšējā dzīvē esat bijusi spāniete, kas gribētu būt nākamajā?

Es jau tikai tāpat runāju, jo man spāņu dejas ir asinīs, bet es neko nezinu no tādām augstām lietām. Mana dzīve, kāda ar tā bijusi, ir tuva un dārga, un man liekas, bagāta.

Kāds šajā dzīvē ir mākslinieka uzdevums?

Uzdevums? Ko nu dieviņš viņam devis, tas jāliek ārā, kāds nu vēl cits uzdevums. Jādzīvo sava dzīve, jo māksla jau arī nāk caur dzīvi. Sagudrota, samunšturēta māksla mani garlaiko un ir man pretīga. Tagad modē māksla, kurā nav cilvēcības. Es uzskatu, ka māksla un mode ir absolūti pretējas lietas, jo māksla ir mūžīga, bet mode mainās nemitīgi.

Vai piepildījies tas, par ko bērnībā sapņojāt?

Dejot gribēju ļoti, ar deju pārliecināt visu pasauli, cik skaisti ir dzīvot. Tad vēl gribēju rakstīt, bet, kamēr nekas nav piedzīvots, nav ko rakstīt. Tad jāizstudē filosofija, lai nenodzīvotu aizvērtām acīm. Vienu gadu man arī sanāca pastudēt.

Tad pievērsāties gleznošanai?

Nē, nē, nebija tā, ka es kaut ko atmetu un citam kam pievērsos, viss gāja paralēli. Tērvetē es pamatskolu pabeidzu, Jelgavā mācījos ģimnāzijā un pa kluso aizbraucu, iestājos baletskolā. Kad vecāki to atklāja, mājās bija briesmīgs škandāls, mani izrāva no Rīgas. Pabeidzu ģimnāziju un gribēju uz Rīgu atpakaļ, tuvāk baletam. Vienkāršākais, man likās, iestāties akadēmijā, jo domāju, ka zīmēt ir galīgs nieks. Iestājos ar', pirmajā gadā mani izžūrēja, bija padomju laiks, bet es biju sarakstījusi, ka vecākiem mājas Tērvetē. Nākošajā gadā tiku uz otro kursu, mācījos pie Tones un viņš mani saindēja ar glezniecību. Akadēmiju beidzu Džoņa Liepiņa meistarklasē, bet es jau viņu neklausīju, biju Tones iespaidā un sava galva uz pleciem. Tas bija laiks, kad cīnījās pret formālismu, bet es jau biju trakākais formālists pēc tā laika nosacījumiem. Baigie žņaugi, man pēc akadēmijas ilgu laiku neko nepieņēma, vajadzēja naturāli izgleznotas detaļas un pareizās tēmas, bet man nekas tāds nebija.

Tomēr strādājusi esat pamatīgi, izstādē apskatāmi daudzi jūsu darbi.

Es jau citu neko neesmu darījusi. Mālējusi, mālējusi, galīgi kā apsēsta no mālēšanas. Kādreiz domāju, vai dieviņ, vajadzētu taču kā nebūt apstāties, nemālēt. Bet tad tu ej un uzreiz redzi - izrēgojas atkal kaut kas kā mālējams.

Vai gleznojat katru dienu?

Nē, es nekad neesmu regulāri gleznojusi. Agrāk jau gleznoju kā traka, droši vien katru dienu, ja nebija kādas lustes. Pirmā vietā man dzīve vienmēr bijusi.

Vai dzīve būtu jāuztver nopietni?

Es domāju, ka visa dzīve ir nopietna. Dzīvi jau pa jokam nedzīvo, es vismaz tā nedzīvoju. Visādi - priecīgi un lustīgi - var dzīvot, bet nekas nav pa jokam. Tā es domāju.

Ja no izstādes varētu izvēlēties tikai vienu darbu, kuru jūs ņemtu?

Es nezinu, savu "Pašportretu naktī", bet laikam jau nē. Lielos jau es nevaru paņemt…

Portretu izstādē pavisam maz.

Es cilvēkus izmantoju kompozīcijās. Jaunākais ir "Andrejs Eglītis", mazdēliņu Krišjāni gleznoju.

Vai ir kāds cilvēks, kuru jūs gribētu portretēt?

Ir jau pēdējā laikā arī portreti gleznoti. Kantānītei ( Ausma Kantāne) atdāvināju un Radziņai (Elzai). Es agrāk gribēju gleznot Garanču, melnu kleitīti, dekoltē, melna kaklarota, pavisam tāda meitenīga. Varbūt, ka sanāks šovasar, bet nav jau labi, ka iepriekš runā.

Ar kuriem darbiem jūs saista kādas īpašas sajūtas?

Ar lielāko daļu. Visas te ir īpašas sajūtas. Otrajā zālē ir tāds stūris, kur personiskākie darbi izlikti. Man arī izstādes tā iekārtojās - otrā personālizstāde, pils muzejā, bija personiskākā, liriskākā. No tās izstādes ir Zaķu salas bildes. Te arī aktu triptihs "Ledus iešana", "Ugunī" un "Slīkstošā". Man negribas, ka tās sajūtas sauc tieši, bet tāda ir tā mīlestība. Tā man toreiz likās. It kā visām mīlestībām būtu jābeidzas skumji. Par mīlestību es runāju, ne jau par to, ka saprecas un dzīvo.

Te ir viens darbs, jums pavisam netipisks - gaišs, bez figūrām…

Tā ir triptiha trešā daļa. Simbolisks darbs, lai gan man šausmīgi riebjas simbolisms. Viena daļa - "Bērnība" - nekas vēl nav, saule tikai lec, un bērna plaukstiņa pastiepta - ko nu dzīve tur ieliks. Tikai tas te nav bērna ģīmītis, toreiz es bērnus tā nezināju, nebiju ieskatījusies. Otra daļa ir "Karuselis" - viss iet uz riņķi, skrien, citi atkal stāv malā. Tādi cilvēki ar' ir, kas dzīvē stāv drusku malā, vai ne. Vidū klauns un baloni, viss krāsains. Dzīve pašā intensīvākajā brīdī. Trešais - "Dzīres beigušās", visi aizgājuši, durvis vēl vaļā, krāsas zudušas, kāda ēna kā būtu, kā nebūtu. Tas ir tas, kas vēl būs.

Kādas bija nākamās izstādes?

Savā prātā nolēmu, ka nākošā izstāde, Valdemārielas muzejā, bija ētiskā. Tur peldētājas un tā, pats neesi tieši iekšā. Pēdējo izstādi, atkal muzejā, pie sevis nokrustīju par dramatisko. "Klauna bēres", ir darbs no tās izstādes un "Rīga šodien" - naudas luņķi, tie sēž, vecenīte stāv, ielu muzikanti spēlē, vijolnieka līgavu ved Jāņa baznīcā un vijolnieks galīgi balts no bēdām, galva karājas. To var saprast personīgi, bet tā ir arī mūsu kultūra, kas aiziet, pragmatiskais laiks to noprecējis. Un gailis noskatās no augšas visā lērumā.

Šī izstāde ir kā atskatīšanās. Stili mainījušies, interesanti salīdzināt. No vitālajām, sulīgajām "Latgales kāzām" līdz pēdējiem darbiem, kas ir ārkārtīgi gaiši, audekls vietām atstāts, vai lielā krāsainība Parīzes darbos un "Fiestā" no Spānijas laika.

Jums ir nepieciešams skatītāju novērtējums?

Es esmu pieradusi, ka publika ir atsaucīga, bet īpaši nekad neesmu par to domājusi. Gleznas ir piedzimušas un viņām ir "jāizliekas".

Kāda ir jūsu mīļākā krāsa?

Visādas mīlestības uz krāsām ir izslimotas. Akadēmijā es uz zaļo vienmēr aizgāju, hroma oksīds ļoti patika.. Sarkanais ir bijis daudz, kādreiz man tas dullais rozā patika, kā lakatiņš gleznā, kurā mēs visi ejam. Zilzaļš ir mana vājība, bet bildēs jau vienmēr nevar, reizēm, ja kaut ko grib saglābt, jāpaprovē zilzaļais.

Glezna ar rozā lakatiņu ir hrestomātiska, to zina gandrīz visi. Kā tā radās?

B.B. Maskavā no izstādes man nopirka deviņas bildes. Tik grūti bija šķirties, beigās pierunāja atdot ar' tās bildes "Tretjakovam". Atbraucu mājās un jutos ka aplaupīta. Domāju, jāuzmālē vismaz viena bilde, līdzvērtīga tām, ko atdevu. Tad ņēmos mūs mālēt, savus draugus. Te ir Boriss Bērziņš, Stankēvičs, Ozols Vilis, Cilītis Gunārs un es. Un te stūrī sētnieks. Vienmēr ir sētnieks, kas no rīta puses slauka ielu un aizslauka mūsu laiku. Tā es domāju.

pirmā lapa
 

 

 

Īstās lietas

Gleznotāja Laima Bikše

 

Inga Bunkše

 

 

 

Sāksim kā pieklājas - ar bērnību. Vai tu jau toreiz zīmēji daudz un visur?

Nē, nē, es pārāk labi nezīmēju. Atceros, zīmēšanā bērnudārza laikos man autoritāte bija kāds puika, gadu vecāks par mani. Žurnāls "Zīlīte" savulaik uz aizmugurējā vāka publicēja bērnu zīmējumus, arī viņa darbu. Tas bija milzīgs gods. Viņš bija uzzīmējis laikam kolhozniekus, daudz cilvēkus un tā vien jau bija meistarība. Vienmēr tāds pārāks, es viņu pat apskaudu, centos atdarināt. Tas puika - Ritums Ivanovs - man bija paraugs zīmēšanā visu bērnību.

Kad tu apzināti saprati - gribu būt gleznotāja?

Tādas lielās sajūtas pārņēma akadēmijā, 5. kursā, pēc diviem akadēmiskajiem gadiem. Piedzima bērni, visas vērtības mainījās. Tad jūti, kas svarīgs, kas nē.

Kas īsti mainījās pēc bērnu piedzimšanas?

Pirms tam es mācījos Rozīšos (toreiz J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola), tur visiem viena taciņa - vidusskola, akadēmija, agrāk arī uzreiz Mākslinieku savienība. Es arī gāju pa iestaigāto celiņu. Tikai mājās sēžot biju spiesta padomāt. Ierastais aprāvies. Vai vērts mācīties tālāk? Varbūt darīt kaut ko citu.

Kas varēja būt tas cits?

Patiesībā jau tā bija tikai teorētiska izvēle. Ko tad es citu varēju darīt? Mācīties strādāt ar kompi, varbūt. Bet tik tuvu kā gleznošanai es nebiju nekam. Man palīdzēja, pasniedzēji, kas teica - Laima, tev ir talants. Toreiz nešķērdējās ar uzslavām, komplimentiem. Tu glezno, glezno, bet neviens tevi nepaslavē, nesaka, ka arī turpmāk tas jādara. Man bija tie labie pasniedzēji - Vecozols, Ozols. Viņi parādīja manas vērtības. Citādi es mētājos izvēlē, gleznoju nedomājot.

Tātad tu izvēlējies būt gleznotāja. Ko tad gleznotājs dzīvē var sasniegt?

(Pauze.) Neko nevar sasniegt… Ir muļķīgi iedomāties, ka ar gleznām kaut kas ir jāsasniedz. Es cenšos no tādām lietām izvairīties, vienmēr jau neizdodas, bet vajag.

Galma mākslinieks. Kā tu interpretētu šo vārdu salikumu?

Galma mākslinieki bija ģēniji, vislabākie meistari. Bet viņi pie reizes bija arī fotogrāfi, karaļu izklaidētāji. Vai šodien vajag radīt gleznas ar fotogrāfisku līdzību, es nezinu. Tie bija citi laiki, viss mainās.

Saņemot pasūtījumu, gleznotājs ar savu darbu nopelnīja naudu. Vai tu par to domā?

Ideāli būtu, ja pasūtītājs gribētu tieši to, ko tu vēlies gleznot. Tad tā ir veiksme. Bet parasti tā nenotiek. Man ir viena draudzene, kas saka - ja tu nevari pārdot gleznu, tad tā ir s… un tu neesi nekāds mākslinieks. Tieši tā arī saka! Un tad tu sāc domāt, varbūt tiešām? Gadās arī, ka kādu gleznu nenopērk, es to nolieku pie pārgleznojamām darbiem. Te gadās izstāde, kurā glezna labi izskatās, pēkšņi nāk klāt cilvēki un saka: "Cik labs darbs". Bet es esmu bijusi gatava ar lielo otu mesties virsū.

Tu teici - "nolieku pie pārgleznojamiem darbiem". Kā vēl Tu iedali savas gleznas?

Jā, jā, ir man dažas kategorijas… Ir gleznas, kuras es gleznoju mēnesi, divus, pat gadu un pēkšņi pienāk brīdis, kad pilnīgi skaidri redzu -viss ir pabeigts, viss kārtībā. Tādas gleznas varu mierīgi nolikt un pēc nedēļas, mēneša cilājot redzu - jā, ir forši un pat vēl foršāk. Tas ir veiksmīgi, tas man patīk, bet tas nenotiek bieži.

Ir gleznas kā spēle. Pianists sešas stundas spēlē klavieres, es trenējos gleznojot, pie reizes izmēģinot kaut ko jaunu. Tās ir vieglās gleznas - hops, uztaisu, nolieku. Tās jau var arī pārdot. 

Vēl ir gleznas, pie kurām strādājot es cīnos un mokos, baigi sarežģītos uzdevumus sev uzdodu un īsti nesaprotu, sanāk vai nē. Tad darbu nolieku un skatos to atkal pēc kāda laika. Ko neredzu šodien, ieraugu rīt. Tas ir tāds gleznu process. Šīm gleznām draud bargs liktenis tikt baigi pārķēpātām.

Ja tev būtu daudz naudas, ko tu darītu?

Daudz, daudz naudas? Pēkšņi baigais piķis? Man kā gleznotājai tas būtu bīstami. Būtu jātērē laiks, lai izšķērdētu naudu, nevis lai strādātu. Droši vien ceļotu pa pasauli, apmeklētu muzejus. Gribētu aizbraukt uz Ameriku… Ir tāda sajūta, ka tur patreiz notiek īstās lietas mākslā, glezniecībā. Gleznošanu pamest gan negribētu, tā man ir tāda stabila lieta, mans lauciņš.. Noteikti iekārtotu sev pamatīgu darbnīcu…

Vai tev nepieciešama atzinība, novērtējums tavam darbam?

Pierasts jau, ka tevi neviens neslavē. Nezinu, kas tā Rozīšos, akadēmijā par mācību metodi. Es esmu ļoti jūtīga, emocionāla, sevi visu laiku it kā pazeminu, tāpēc ir svarīgi, ja kāds atzinīgi novērtē. Es varu atcerēties katru reizi, kad mani kāds ir paslavējis un īpaši nozīmīgi, ja to saka kāds man svarīgs cilvēks.

Kuri ir tev svarīgie cilvēki?

Aigars - noteikti. Tapšanas procesā viņš neredz, ko es daru, jo es nevienu darbnīcā nelaižu. Tad viņš apskata izstādi un saka, ka tas vai tas darbs ir baigi foršais. Man daudz nozīmē, ja paslavē profesionāļi, kas saprot glezniecību.

Tavs vīrs Aigars Bikše ir mākslinieks, kura darbība piepulcē viņu pie tradicionālo, it kā nemoderno mākslinieciskās izpausmes veidu noliedzējiem. Pie šiem veidiem tiek pieskaitīta arī glezniecība.

Aigars jau neko nenoliedz. Nevar to atļauties, ja es esmu mājās. Man uzreiz ir gūzma ar visādiem pierādījumiem un pārdomām. Nesen ,piemēram, runājām par mākslas kritikām avīzēs. Raksta cilvēki, kurus glezniecība neinteresē, kuri no tās lietas neko nesaprot. Jā, ir forši uzrakstīts, publicistiski viss ir kārtībā, viņi var novērtēt koncepciju, ideju, bet nevar profesionāli spriest par glezniecību. Var jau pievērt acis un teikt, ka Latvijā glezniecība nav, bet ir jau tomēr, pie tam labā līmenī. Ja raksta tikai tie, kuri ir tajā otrajā pusē, kuri glezniecību nesaprot, tad arī sabiedrībā pazūd sajūta, ka glezniecība ir Lieta. Ka tie nav tikai krāsaini kvadrātiņi vai dekors pie biroja sienas. Man rozā sienas, lūdzu, rozā gleznu man padodiet. Ar Aigaru mēs daudz lietas pārrunājam un tas ir rosinoši. Garlaicīgi būtu ar kādu vecīti, kurš vienmēr tik teiktu - vai cik forši, vai cik labi. Man arī patīk tas, ko Aigars dara. Viņš interesanti strādā.

Ko tev vēl patīk darīt, izņemot gleznošanu?

Man ļoti patīk zīmēt grāmatu ilustrācijas. Tur ir visādi knibulīši un nieki. Pretēji tam, ko es daru audekla. Gleznās paliek tīrā manta, visi sīkumi un čibriki aiziet uz grāmatām. Vēl man patīk šūt. Ļoti. Uzšūt kaut ko sarežģītu, piemēram, mēteli. Tad es sēžu un knibinos. Tas varbūt izklausās mājsaimnieciski, bet patiesībā palīdz gleznošanai, jo tad sīkumi neienāk gleznās. Tur man ir citi uzdevumi.

Kādi?

Reiz man kāda draudzene teica: " Tu taču baigi labi glezno, kāpēc tos ornamentus esi sagrūdusi tur iekšā." Nieki gleznās ir liekvārdība. Un krāsa bez jēgas ir liekvārdība. Ja es lieku krāsu, tad man tā ir vajadzīga tieši tur un tajā vietā. Akadēmija vienu brīdi biju aizrāvusies ar Borisu Bērziņu - smalkas toņu nianses, monolīta formu - to esmu mācījusies no viņa.

Nesen Oslo muzejā ieraudzīju Van Goga "Pašportretu". Viss it kā zināms, redzēts, tomēr tas mani pārsteidza. Pirmkārt, krāsas, lazējums neko nebija zaudējis. Citiem patīk apsūbējums, laika gleznieciskums, man - svaiguma garša. It kā darbs būtu tikko gleznots. Otrkārt. Pašportrets saucas "zaļais", bet tas ir nosacīti. Starp zaļo spraucas citi toņi, krāsas ņirb, rodas dažādas emocijas, atklājas dziļāki slāņi krāsā un uztverē - gleznu nevar tā vienkārši piekārt guļamistabā pie sienas. Nav jau svarīgs zīmējums un portretiskā līdzība. Svarīga ir mākslinieka attieksme pret sevi, apkārtni un tas mani saista.

Man patīk viens Edvarda Munka darbs, pavisam neraksturīgs viņam,. Meitene guļ, māte stāv pie slimības gultas, kompozīcija tāda samocīta. Var redzēt, ka apakšā bijis kas cits, pāri vairāki slāņi, saskrāpēts, nav Munka vieglās līnijas. Tieši tā man patīk - glezno, glezno, esi neapmierināts, kasi un tīri, apstrādā virsmu. Mani interesē slāņiem likta krāsa, lai tā nav viennozīmīga, lai veidojas dziļums. Nevis uzreiz, ar vienu vilcienu, šņik, šņak un gatavs. Laiks, tavas domas, viss nobriedis pamazām, un to var just, pēc tam tas nāk ārā no darba.

Dažkārt tiek minēti mākslinieki, darbi, kuri ietekmējuši uzskatus, notikumi, kas kļuvuši par pagrieziena punktiem daiļradē. Vai tev arī tādi ir?

Rozīšos mums bija baigi forša skolotāja Baiba Vegere, daudz stāstīja, rādīja reprodukcijas, bet tās bija kā reklāmas, skaistas, bet neīstas. Mani interesēja, kas ir uz audekla, kā tas sasniegts. Tāpēc skolas gados daudz deva braucieni uz Ļeņingradu, uz Ermitāžu. Tā bija iespēja aptvert, ka māksla ir kaut kas īpašs. Tur redzēju Iva Senlorāna tērpu izstādi, Henrija Mūra darbu retrospekciju. Tur sapratu, ka var būt arī citas lietas un citas vērtības. Pirmo triecienu pasaules uztverē deva impresionisti. Kā skolā māca? Brūnas ēnas, zilas gaismas, ārā otrādi. Tā man arī tas bija iegājies. Atklājums, bija satriecošs. Pēkšņi izrādījās, ka viss var būt savādāk. Toreiz kumīrs bija arī Van Gogs. Es varēju stundām stāvēt, degunu piebāzusi pie gleznas un pētīt faktūru, triepienu, veiksmīgu krāsu salikumu. Domāju, ka izskatīšu tos ārā no gleznas.

Vai tev ir kāda autoritāte arī starp Latvijas māksliniekiem?

Pagrieziena punkts punkts domāšanā bija Georga Šēnberga izstāde Mākslas muzejā. Man visu laiku līdzi nāca tas pareizais, skolā iemācītais, es nevarēju to izmantot savā labā, atbrīvoties. Centos, bet nevarēju. Skatoties Šēnbergu, pārņēma sajūta, ka tās ir īstās lietas. Ģeniāla atbrīvotība, veiksmīgi izmantotas zināšanas. Piemēram, viņa " Krišjānis Barons". Atmoda, pareizā tēma, nu smieklīgi, es domāju, ir nu gan mākslinieks izvēlējies, ko gleznot. Bet tas bija sirsnīgi, vienkārši un patiesi. Es toreiz sapratu, ka nav svarīgi ko tu glezno - pionierus vai atmodu. Svarīgi ir, ko tu kā mākslinieks domā, kāda ir tava attieksme. Veids, kādā Georgs Šēnbergs pasniedz to, ko viņš domā, man ir vistuvākais. Ir daži viņa darbi, par kuriem liekas, nu kāpēc tā? Bet tas jau ir labākais, ka viņš nerēķinās, ka es tāda, viņa cienītāja, atnākšu un teikšu - ārprāts, ārprāts, ko tad tu te esi sadarījis. Viņš dara to, kas viņam patīk. Katrs jau dara to, kas viņam patīk. Ja nē, tad nav nekādas jēgas vispār.

Es gleznojot, cenšos būt patiesa. Lai nav tā, ka esmu sadomājusies, visi tā glezno, man arī vajag un, ja sanāk, mēģināt ar to nopelnīt. Nē, tā es negribu. Es nevaru sev melot. Smieklīgi varbūt skan, bet es nevaru citādi.

Vai krāsām, tēliem kurus tu izmanto gleznās, ir kāda simboliska nozīme?

Varētu teikt - nē, nav! Bet ir jau, visam ir nozīme. Varbūt tā nav gluži simboliska, bet es neko nedaru tikai tāpat vien. Tagad esmu metusies uz putniņiem. Balodītis ir tāds salkans, sērīgs putniņš. Es gribu, lai man darbā būtu balodītis, bet lai tas nestu citu vēstījumu. Mājās mums ir japāņu tēlnieka dāvināts putniņš no kapu pieminekļa, tik pretīgs, glumš, ka gribas viņam piešķirt mazliet skarbuma.

Tev vārdā ir Laima. Vai esi kādreiz domājusi par sevi kā par laimes devēju?

Bērnudārzā, mācoties tautas dziesmas, likās jocīgi, ka tur rakstīts par mani. Bet vispār tas ir līdzīgi kā ar balodīti. Nu neesmu es sirsnīga māmuļa ar sagšu ap pleciem. Es esmu riebīga brīžiem. Lai gan īstenībā es gribu būt labā. Kā jau visi cilvēki.

Tad jau tev patīk labu darīt?

Ā, jā! Es gribētu dzīve būt tāds smieklīgi labsirdīgs cilvēks. Visi par viņu smejas, bet viņa ir Labā. Vienam palīdz, otram un pilnīgi nesavtīgi. Tā, lūk!