Glezniecība

Tēlniecība

Grafika

Pastelis

Zīmējums

Akvarelis

Fotogrāfija

Video

Objekti

Arhitektūra

Plakāti

Visi mākslinieki

Tēmas

 

Kuriozi

Izglītība

Saites

Arhīvs

 

Māksliniekiem

Pakalpojumi

Reklāma

Sludinājumi

 


English version

 

ATBALSTĪTĀJI:
 
 
VIEDOKLIS
INTERVIJA
TĒMA
VĀRDNĪCA
KONKURSS


2018. gada 27. aprīlis

 

VĀRDNĪCA

 

 

A

B

C

D

E

F

G

I

J

K

L

M

N

O

P

R

S

T

U

V

Z

 

 

Abaks – doriskās kolonnas kapiteļa augšējā daļa četrstūra plāksnes veidā.

Akants – rotājums arhitektūrā un ornamentos stilizētas akanta (dadža) lapas veidā.

Anfilāde – telpu virkne, kuras savā starpā saistītas ar durvīm un atrodas uz vienas ass.

Antablements –ordera augšējā, horizontālā daļa, ko balsta kolonnas. Antablements sastāv no arhitvāra,
frīzes un dzegas.

Apaļskulptūra – brīvi stāvoša, no visām pusēm aplūkojama skulptūra.

Arka – lokveida pārsedze loga, durvju ailei vai starp balstiem.

Arkāde – vienādu arku rinda.

Augstcilnis jeb oreljefs - ciļņa veids, kurā skulpturālais atveids izvirzās virs plaknes vairāk
par pusi no apjoma.

Balustrāde – balkona, terases, jumta malas nožogojums.

Baroks – mākslas stils Rietumeiropā no 17.gs. sākuma līdz 18.gs. pirmajai pusei.

Cilnis – tēlniecības veids, kurā skulpturālais tēls saistīts ar plakni un aplūkojams tikai no vienas puses.

Cokols – arhitektoniski izcelta pamatne.

Emblēma – nosacīts vai simbolisks kāda jēdziena vai idejas atveids.

Erkers – vertikāls, slēgts izbīdījums ēkas ārsienā, pusapaļš vai stūrains, parasti nesniedzas līdz zemei.
Ērģeļu prospekts – ērģeļu priekšējā, dekoratīvā rotātā puse.

Frontons – ēkas fasādes augšējā daļa, ko sānos ierobežo jumta slīpnes, lejas daļā – dzega.

Ikona – viduslaiku glezna, svētbilde.

Ikonogrāfija – noteikti kāda sižeta vai personas attēlošanas likumi.

Interjers – ēkas iekštelpa.

Joms – ar balstu rindām norobežota telpas daļa.

Kandelabrs – liels, žuburains svečturis.

Kanons – stingri noteikumi, priekšraksti.

Kariatīde – sievietes statuja, kas balsta pārsegumu templī.

Katedrāle – galvenā baznīca.

Kokgrebums – grafikā – augstspieduma tehnikas veids. Mākslinieks zīmējumu grebj koka plātnē.

Kolonāde – kolonnu rinda.

Kolorīts – sistēma krāsu sakaņošanai.

Kompozīcija – mākslas darba uzbūve.

Konsole – konstruktīvs, no sienas virsmas izbīdīts balstelements.

Kontrforss – gotiskajā arhitektūrā – velvju, sienas sānsspiediena uztvērējs.

Kontrposts – pretnostatījums, antīkajā skulptūrā – plecu un gurnu asu paralelitātes izjaukšana.

Kupols – puslodes veida pārsegums ēkai.

Lazējums – virsējais gleznojums ar šķidru, plānu krāsas kārtiņu.

Litogrāfija – grafikā – gludspieduma tehnika, zīmējuma novilkšanai izmanto akmens plāksnes.

Lukta – ērģeļu balkons.

Marīna – jūras ainava.

Metopa – plāksne ar cilni ordera frīzē starp triglifiem.

Modelējums – tēlniecībā – virsmas apstrāde plastiska apjomīga iespaida radīšanai.

Mošeja – musulmaņu svētnīca.

Oforts – grafikā – dobspieduma tehnikas veids.

Orderis – balstu-siju arhitektonisks kārtojums ar māksliniecisku nozīmi, radies senajā Grieķijā. Ir doriskais, joniskais, korintiskais u.c. orderis.

Palete - neliels taisnstūra vai ovālas formas dēlītis, uz kura mākslinieks jauc krāsas.

Palmete - ornaments stilizētas palmas lapas veidā.

Panelis - iekštelpu sienu vai apakšdaļas koka apšuvums.

Panno – ielogots sienas vai griestu laukums ar gleznojumu vai skulpturālu dekoru.

Pastorāle – gleznojums, skulptūriņas, kurās attēloti Arkādijas ganiņi.

Pepls -[ gr. Peplos]-sengrieķu sieviešu apģērbs.

Peripters - grieķu templis, kura būvķermeni no visām četrām pusēm ietver kolonas.

Peristils - četūra pagalms vai laukums, ko no visām pusēm ietver segta kolonāde.

Pilastrs – Vertikāls sienas izvirzījums, atveido kolonnu, bet neveic balsta funkcijas.

Pilnplastikas veidojums – brīvstāvoša, no visām pusēm aplūkojama skūlptūra; tas pats kas apļskūlptūra.

Pilons – monumentāli nošķeltas piramīdas veida stabs, kas akcentēja ieeju Senās Ēģiptes tempļos.

Plafons – ar gleznojumiem rotāti griesti.

Polihromija – daudzkrāsainība, lieto attiecībā uz vairāku krāsu lietošanu arhitektūrā, tēlniecībā.

Portāls – arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā.

Portiks – no kolonām veidota atklāta galerija ar pārsegumu.

Prezbitērijs - senākajās kristīgo baznīcās altāra telpas paaugstinātā centrālā daļa ar bīskapa krēslu un pārējo garīdznieku sēdekļiem malās.

Rakurss – priekšmeta perspektīvs attēlojums plaknē.

Renesanse – mākslas stils Rietumeiropā no 14. gs.- 16.gs I pusei. Saistīts ar humānistisko pasaules uzskatu, atdzimst antīkā māksla.

Rokajs – rokoko stila ornamenta elements, kas apvieno gliemežvāka un akanta daļas fantastiskā kompozīcijā.

Rolverks - ornaments manierismā.

Romānika – mākslas stils Rietumeiropā 10. –12. gs.

Sakrāls – ar reliģisku kultu vai rituālu saistīts.

Stafāža – gleznas kompozīcijas sekundārie elementi.

Stuks – apdedzināta un smalki saberzta ģipša masa no kuras veido dekoratīvus tēlniecības darbus un plastiskus ornamentus iekštelpu rotāšanai.

Veduta – ainavu glezniecības paveids, kurā ar topogrāfisku precizitāti atveido pilsētu skatus. Radies Itālijā 18. gs.

Vimpergs – smails frontons, kas noslēdz gotikas celtņu portālus vai logu ailas.

Volūta – spirālveida ievijums celtņu un kolonnu dekoratīvai rotāšanai.

Zelminis – divslīpu jumta noslēdzošā siena.

Zemcilnis jeb bareljefs – ciļņa veids, kurā skulpturālais atveids izvirzās virs plaknes mazāk par pusi.

 

pirmā lapa