|
Abaks – doriskās kolonnas kapiteļa augšējā daļa četrstūra plāksnes veidā.
Akants – rotājums arhitektūrā un ornamentos stilizētas akanta (dadža) lapas veidā.
Anfilāde – telpu virkne, kuras savā starpā saistītas ar durvīm un atrodas uz vienas ass.
Antablements –ordera augšējā, horizontālā daļa, ko balsta kolonnas. Antablements sastāv no arhitvāra,
frīzes un dzegas.
Apaļskulptūra – brīvi stāvoša, no visām pusēm aplūkojama skulptūra.
Arka – lokveida pārsedze loga, durvju ailei vai starp balstiem.
Arkāde – vienādu arku rinda.
Augstcilnis jeb oreljefs - ciļņa veids, kurā skulpturālais atveids izvirzās virs plaknes vairāk
par pusi no apjoma.
Balustrāde – balkona, terases, jumta malas nožogojums.
Baroks – mākslas stils Rietumeiropā no 17.gs. sākuma līdz 18.gs. pirmajai pusei.
Cilnis – tēlniecības veids, kurā skulpturālais tēls saistīts ar plakni un aplūkojams tikai no vienas puses.
Cokols – arhitektoniski izcelta pamatne.
Emblēma – nosacīts vai simbolisks kāda jēdziena vai idejas atveids.
Erkers – vertikāls, slēgts izbīdījums ēkas ārsienā, pusapaļš vai stūrains, parasti nesniedzas līdz zemei.
Ērģeļu prospekts – ērģeļu priekšējā, dekoratīvā rotātā puse.
Frontons – ēkas fasādes augšējā daļa, ko sānos ierobežo jumta slīpnes, lejas daļā – dzega.
Ikona – viduslaiku glezna, svētbilde.
Ikonogrāfija – noteikti kāda sižeta vai personas attēlošanas likumi.
Interjers – ēkas iekštelpa.
Joms – ar balstu rindām norobežota telpas daļa.
Kandelabrs – liels, žuburains svečturis.
Kanons – stingri noteikumi, priekšraksti.
Kariatīde – sievietes statuja, kas balsta pārsegumu templī.
Katedrāle – galvenā baznīca.
Kokgrebums – grafikā – augstspieduma tehnikas veids. Mākslinieks zīmējumu grebj koka plātnē.
Kolonāde – kolonnu rinda.
Kolorīts – sistēma krāsu sakaņošanai.
Kompozīcija – mākslas darba uzbūve.
Konsole – konstruktīvs, no sienas virsmas izbīdīts balstelements.
Kontrforss – gotiskajā arhitektūrā – velvju, sienas sānsspiediena uztvērējs.
Kontrposts – pretnostatījums, antīkajā skulptūrā – plecu un gurnu asu paralelitātes izjaukšana.
Kupols – puslodes veida pārsegums ēkai.
Lazējums – virsējais gleznojums ar šķidru, plānu krāsas kārtiņu.
Litogrāfija – grafikā – gludspieduma tehnika, zīmējuma novilkšanai izmanto akmens plāksnes.
Lukta – ērģeļu balkons.
Marīna – jūras ainava.
Metopa – plāksne ar cilni ordera frīzē starp triglifiem.
Modelējums – tēlniecībā – virsmas apstrāde plastiska apjomīga iespaida radīšanai.
Mošeja – musulmaņu svētnīca.
Oforts – grafikā – dobspieduma tehnikas veids.
Orderis – balstu-siju arhitektonisks kārtojums ar māksliniecisku nozīmi, radies senajā Grieķijā. Ir doriskais, joniskais, korintiskais u.c. orderis.
Palete - neliels taisnstūra vai ovālas formas dēlītis, uz kura mākslinieks jauc krāsas.
Palmete - ornaments stilizētas palmas lapas veidā.
Panelis - iekštelpu sienu vai apakšdaļas koka apšuvums.
Panno – ielogots sienas vai griestu laukums ar gleznojumu vai skulpturālu dekoru.
Pastorāle – gleznojums, skulptūriņas, kurās attēloti Arkādijas ganiņi.
Pepls -[ gr. Peplos]-sengrieķu sieviešu apģērbs.
Peripters - grieķu templis, kura būvķermeni no visām četrām pusēm ietver kolonas.
Peristils - četūra pagalms vai laukums, ko no visām pusēm ietver segta kolonāde.
Pilastrs – Vertikāls sienas izvirzījums, atveido kolonnu, bet neveic balsta funkcijas.
Pilnplastikas veidojums – brīvstāvoša, no visām pusēm aplūkojama skūlptūra; tas pats kas apļskūlptūra.
Pilons – monumentāli nošķeltas piramīdas veida stabs, kas akcentēja ieeju Senās Ēģiptes tempļos.
Plafons – ar gleznojumiem rotāti griesti.
Polihromija – daudzkrāsainība, lieto attiecībā uz vairāku krāsu lietošanu arhitektūrā, tēlniecībā.
Portāls – arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā.
Portiks – no kolonām veidota atklāta galerija ar pārsegumu.
Prezbitērijs - senākajās kristīgo baznīcās altāra telpas paaugstinātā centrālā daļa ar bīskapa krēslu un pārējo garīdznieku sēdekļiem malās.
Rakurss – priekšmeta perspektīvs attēlojums plaknē.
Renesanse – mākslas stils Rietumeiropā no 14. gs.- 16.gs I pusei. Saistīts ar humānistisko pasaules uzskatu, atdzimst antīkā māksla.
Rokajs – rokoko stila ornamenta elements, kas apvieno gliemežvāka un akanta daļas fantastiskā kompozīcijā.
Rolverks - ornaments manierismā.
Romānika – mākslas stils Rietumeiropā 10. –12. gs.
Sakrāls – ar reliģisku kultu vai rituālu saistīts.
Stafāža – gleznas kompozīcijas sekundārie elementi.
Stuks – apdedzināta un smalki saberzta ģipša masa no kuras veido dekoratīvus tēlniecības darbus un plastiskus ornamentus iekštelpu rotāšanai.
Veduta – ainavu glezniecības paveids, kurā ar topogrāfisku precizitāti atveido pilsētu skatus. Radies Itālijā 18. gs.
Vimpergs – smails frontons, kas noslēdz gotikas celtņu portālus vai logu ailas.
Volūta – spirālveida ievijums celtņu un kolonnu dekoratīvai rotāšanai.
Zelminis – divslīpu jumta noslēdzošā siena.
Zemcilnis jeb
bareljefs – ciļņa veids, kurā skulpturālais atveids izvirzās virs plaknes mazāk par pusi.
|
